2x2 var palīdzēt latviešiem turpināties

Ar Kristīnu Puteni sarunājos pirmoreiz, taču sajūta, it kā būtu draudzenes jau sen. Tā ir 2x2 maģija — starp mums abām ir šis vienādojums, ko tam, kurš to nav piedzīvojis, nav iespējams izskaidrot.

Kopš pērnā gada nogales Kristīna uzņēmusies 2x2 padomes priekšsēdētājas godu un atbildību. Pirmo reizi 2x2 piedzīvojusi astoņpadsmit gadu vecumā Kanādā, pēcāk vairākkārt iesaistījusies semināra rīkotāju komandā un kopš 2022. gada darbojas padomē. 

Kristīna sevi raksturo kā “klasisku bēgļu” bērnu. Viņas mamma pusaudža gados  ar ģimeni nonāca bēgļu nometnēs Vācijā un pēc tam Amerikā, tēvs — bija iesaukts vācu armijā, ātri vien nonāca gūstā un, gadu nostrādājis kokvilnas plantācijā Misisipi štatā, guva iespēju palikt Amerikā. Kristīna ar māsu uzaugusi Čikāgā, tur viņa studēja arhitektūru un latviešu sabiedrībā iepazinās ar vīru Mārtiņu. Puteņi pārvācās uz Ņūdžersiju, kur uzaudzināja savus četrus bērnus. 

Kā tavā bērnībā izpaudās latviska audzināšana? Vai ar māsu nebijāt starp tiem bērniem, kuri pukojās, kad brīvdienas jāpavada latviešu skoliņā?

Mēs abas neapmeklējām latviešu pamatskolu, tikai Garezera vasaras vidusskolu. 

Es to uzskatu par lielu laimi, ka vecāki mūsos ieaudzināja latviskumu, nekautrēšanos par to, kas mēs esam. Lielu lomu spēlēja vecvecāki un tas, ka mums tuvumā dzīvoja radi — mammas brāļa ģimene ar četrām māsīcām un brālēniem, ar kuriem bieži tikāmies. Mūsu draugu lokā bija vēl dažas latviešu ģimenes ar bērniem mūsu vecumā.

Reiz ar māsīcām un brālēniem  spēlējamies mājas otrajā stāvā, un vienā brīdī vecāki mūs pasauca. Viņi prasīja, vai mēs, bērni, savā starpā kādreiz runājam angliski. Tas nebija neparasti, ka bērni savā starpā komunicēja angliski, kaut ģimenē runāja latviešu valodā. Bet mēs sākām smieties. Protams, ka ne! 

Man nekad nav bijusi pretošanās pret latvisko. Vienmēr to esmu uzskatījusi par ļoti dabīgu daļu sevis, un esmu pateicīga savai ģimenei. 

Vai tev šo dabisko latviskuma izjūtu izdevās ielikt arī savos četros bērnos?

Mūsu bērni sestdienas aizvadīja latviešu skolās. Vai viņiem bija riebums pret latvisko? Nav to teikuši. Domāju, ka katram no četriem bērniem ir atšķirīga latviskuma izjūta. Katrs ir ļoti citāds. 

Kā tu uzaugot iztēlojies Latviju, kuru pazini tikai no vecāku un vecvecāku atmiņām? 

Tas noteikti bija kaut kas sapņains un utopisks. Tajā pašā laikā vecāki stāstīja, kas kara laikā bija noticis. Taču bez naida un rūgtuma.

Pirmo reizi Latvijā ierados 1976. gadā, kad man bija piecpadsmit. Rīga bija krieviska un noplukusi, bet redzēt pilsētu savām acīm man tik un tā bija nenormāls pārdzīvojums. Pilnīgi nenormāls! Mēs te bijām divas nedēļas, un šajā laikā daudz aiz aizkustinājuma raudāju. Par spīti tam, ka vide bija diezgan krieviska, Amerikā augušam cilvēkam uz ielas vai televīzijā dzirdēt latviešu valodu nozīmēja, ka šī vieta ir īsta. 

Tēva mamma un citi radinieki, kas bija palikuši Latvijā, padarīja visu ļoti reālu — tā nav kaut kāda sapņu pasaule, bet īsta vieta ar īstiem cilvēkiem, un kaut kāda daļiņa manis ir ar to saistīta.

Kā tālāk jūsu ģimenes dzīve savijās ar Latviju?

Pirmoreiz ar diviem vecākajiem dēliem atbraucu pirms 25 gadiem, kad viņi bija bērni. Mana draudzene latviešu bērnu Katskiļu nometnē Ņujorkā uzsāka “Īkšķīšus” — bērni ar vecākiem kopā pavadīja nedēļu nometnē. Viņai bija paziņa, kas vadīja bērnu nometni Latvijā, un draudzenei radās doma — arī Latvijā vajag “Īkšķīšus”. Mēs, vairākas ģimenes no Amerikas, braucām ar saviem bērniem un sastapām ģimenes no Latvijas, kas tobrīd jau bija atguvusi neatkarību.

Mums ar Mārtiņu nekad nebija jautājumu, vai bērniem mācīsim runāt latviski. Tā vienkārši bija mūsu ģimenes valoda. 

Ko tev nozīmē tas, ka viens no dēliem — Āris Putenis — pirms kāda laika nolēma pārvākties uz Latviju?

Uzskatu, ka varbūt mūsos ar Mārtiņu bija klusa cerība, ka kāds no bērniem gribēs atrast ceļu uz šejieni. Tas, ka Āris ir šeit, savā ziņā man šķiet likumsakarīgs iznākums tam, kā audzinājām.

Kāda bija tava pirmā saskaršanās ar 2x2?

Gadu vecākā māsīca seminārā jau bija piedalījusies un par to aizrautīgi stāstīja. Gaidīju, kad man paliks astoņpadsmit, lai varētu braukt. Mana pirmā 2x2 nometne bija Boltonā, Kanādā, un jau no pirmā brīža tā bija burvīga! 

Pirmajā vakarā bija sadziedāšanās. Daļa dalībnieku vēl nebija ieradušies, un mēs, septiņu astoņu svešu cilvēku grupiņa, viņus gaidījām dziedādami. Ap diviem trijiem naktī viņi ieradās, un kādu brīdi turpinājām dziedāt visi kopā.  

Tas noteica noskaņu visai nedēļai. Patika būt ar šiem cilvēkiem, jo jutu, ka visi tur grib būt, ir ieinteresēti, prot un grib dziedāt.

Mani ļoti ietekmēja ieviržu un projektu vadītāji un lektori, piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga. Jutu, cik inteliģenti cilvēki pulcējas 2x2. Viņi prata latvisko pasniegt ne kā bērnam, bet intelektuāli augstā līmenī. Tā, ka tas šķiet interesanti un vērtīgi. 

Kā dalībniece turpināji apmeklēt arī citas nometnes?

Vēl kādas trīs četras reizes. Gadā, kad mēs ar Mārtiņu saderinājāmies, tikām aicināti nometnes vadības lokā. Es biju atbildīga par reklāmu un rakstiem avīzē, Mārtiņš bija nometnes saimnieks. Pēc šī semināra labu laiku 2x2 nepiedalījāmies. 

Kad 2019. gadā rīkoja 2x2 semināru Kanādā, Liene Dindone mani uzrunāja būt programmas vadītājai. Arī 2022. gada seminārā Minesotā biju programmas vadītāja, un pēc tam mani aicināja pievienoties 2x2 padomei.

Vīru Mārtiņu biji satikusi jau pirms 2x2, bet sacīji, ka jūsu ceļi te krustojās, te šķīrās. Vai 2x2 spēlēja lielu lomu tajā, lai jūs taptu par ģimeni?

Noteikti! Mārtiņš pats saka: ja nebūtu bijis 2x2, šodien viņš nebūtu starp latviešiem. Viņš jau bija studējis dažus gadus un bija uz tādas kā robežas — ikdienā neuzturējās latviešu sabiedrībā. Nonākot 2x2, viņu ietekmēja intelektuāli stimulējošā vide un cilvēki. Tas bija pagrieziens — jāturas pie latviskā! Domāju, ka mūs vieno tas, ka abiem latviskais ir līdzīgā veidā svarīgs. 

Ko vēl tev ir devis 2x2?

Saprašanos ar jebkuru cilvēku, kas arī ir bijis 2x2. Kad satiekas divreizdivnieki, abiem uzreiz kopīgs ir kaut kas ļoti nozīmīgs un saprotams. Ir vienojoša pirmās iepazīšanās bāze. 

Man ir pārliecība, ka 2x2 var dot kaut ko ļoti vērtīgu latviešu jaunietim jebkur pasaulē. Lai arī kopš 2x2 dibināšanas situācija ir mainījusies, domāju, ka tiem jauniešiem, kas nedzīvo Latvijā, tas pats, kas bija vērtīgs pirms 60 gadiem, ir aktuāls arī šodien. Un 2x2 to viņiem var dot! 

Ko 2x2 var dot Latvijā dzimušam un augušam jaunietim?

Noteikti ir cilvēki, kas domā: kam man apzināties attīstīt latviskumu, ja jau dzīvoju Latvijā? Un noteikti ir arī tādi, kam tas patiešām nav vajadzīgs. Bet ir pietiekami daudz tādu, kas saka: ja nebūtu 2x2, nemaz neapzinātos sevi kā latvieti. Spilgts piemērs ir Reinis Nikuļcevs [darbojas 2x2 padomē kopš 2025. gada]. Pirms 2x2 viņš nebija ne dziedātājs, ne dejotājs, bet tagad viņam tas viss šķiet interesanti. Manuprāt, arī Latvijā dzīvojošiem jauniešiem 2x2 var dot kaut ko, par ko viņi vēl nezina, ka tas noderēs un būs ļoti vērtīgs.

Man nāk prātā situācija, kad studējot sastapu apmaiņas studenti no Vācijas. Stāstīju par nedēļas nogalēm latviešu sabiedrībā, un viņa atzina, ka sevi nekad īpaši neizjuta kā vācieti, līdz nonāca Amerikā — tās lielajā “kausējuma katlā” saprast, kas tu esi, ir noderīgi. To, ka esmu latviete, izjūtu kā pamatu un saknes.

Vai tev bija svarīgi, ka tavi bērni piedzīvo 2x2?

Man tas bija svarīgi un savā ziņā diezgan obligāti — vismaz vienreiz jāpiedzīvo! Divi vecākie dēli 2x2 piedzīvoja trīs reizes divtūkstošo gadu sākumā, kad pēc pārtraukuma 2x2 atsākās. 

Zinta un Āris pirmoreizi nometnē bija abi kopā. Meita piedalījusies tikai vienu reizi, Āris — pat nevaru izskaitīt! 

Tev ir arhitektes izglītība, bet strādā par skolotāju. Kā atradi savu aicinājumu?

Esmu papildskolotāja bērniem, kam ir grūtības rakstīt, lasīt, rēķināt. Esmu specializējusies strādāt ar bērniem, kam ir disleksija. Šobrīd strādāju ar klientiem privāti.

Kad piedzima bērni, pārtraucu arhitektes darbu. Dzīvoju mājās un sāku strādāt latviešu skolā, vasarās — Katskiļu nometnē. Biju uzaugusi ar latviešu gaidām un ilgus gadus biju to vadītāja. Man ļoti patika iesaistīties ar bērniem saistītos projektos. 

Kad viens no mūsu dēliem nopietni saslima un viņam skolā klājās grūti, sapratu — es varētu viņam palīdzēt un pati pārskoloties! Šādiem bērniem vajag sapratni un skolotājus, kas viņus izprot.

Toreiz pamatskolas skolotājas darbu neatradu, bet mani aicināja kļūt par papildskolotāju, un es ļoti izbaudu šo darbu. 

Kā ieguvi 2x2 padomes vadītājas lomu? Vai zini, kāpēc tava priekštece šajā amatā Liene Dindone tevi izraudzījās?

Minesotas nometnē mēs ar Jāni Grantu un Lieni Dindoni dzīvojām vienā mājiņā. Vienudien, pašā nedēļas sākumā, Jānis veicāja: “Vai Liene ar tevi jau runāja par padomi?”. Nē! “Oi, es laikam izpļāpājos…” 

Noslēguma vakarā Liene publiski teica: “Mēs vēlamies tevi aicināt nākt padomē!” Es vēl neko neatbildēju.

Kā publisks bildinājums. Kā gan pateiksi “nē”?!

Pēc tam viņa man atvainojās par to, ka vaicājusi publiski. Bet es tikko biju aizgājusi no darba skolā, bija vairāk brīva laika, tāpēc piekritu. 

Manuprāt, Lienei bija svarīgi, lai padomē būtu kāds, kuram kājas vairāk ir Ziemeļamerikā. Tad tomēr ir vairāk roka uz pulsa par to, kāda ir situācija ar Ziemeļamerikas latviešu jauniešiem. 

Liene jau uzreiz sāka runāt par padomes priekšsēdētājas amata nodošanu, bet teicu — vispirms man ir jāsaprot, kas te notiek. Pusotru gadu vēlāk par to runājām vēlreiz.

Kā patlaban sokas latviešu jauniešiem Ziemeļamerikā? Vai viņi ir ieinteresēti kopt savu latvietību?

Tas ir grūts jautājums, un man nav labas atbildes. Jūtu, ka ir kodols, kam 2x2 ir svarīgs un kas ir piedalījies 2x2 semināros vairākkārt.  Domāju, ka vēl ir liela daļa, kas zina par 2x2 un gribētu vismaz vienreiz piedzīvot. Taču jūtu, ka ir grūtības jauniešus piesaistīt semināram atkārtoti. Iemesli ir dažādi. 

Tad, kad jaunieši beidz studēt un sāk strādāt, tipiski iesācējam atvaļinājums ir divas nedēļas gadā. Jaunieši ļoti domā, kā šo laiku pavadīs. Ja jau ir piedzīvojuši 2x2, ir liela iespēja, ka viņi izlems nevis vēlreiz veltīt semināram vienu no divām brīvajām nedēļām, bet tā vietā paceļot. 

2x2 nav lēts prieks — dalības maksa, ceļa nauda. Taču Ziemeļamerikā dzīvojošajiem jauniešiem ir daudz iespēju lūgt stipendijas latviešu organizācijām. Visas piedāvātās stipendijas netiek izņemtas! 

Vēl ir daļa, kas baidās piedalīties, domādami, ka viņu latviešu valoda nav laba diezgan. Mana pārliecība — ja ir pozitīva attieksme, tas nebūs šķērslis. Pat ja pa pusei runās angliski, 2x2 visus pieņems!

Nupat rīkojām pirmo 2x2 semināru Austrālijā, bet nākotnē plānojas seminārs Brazīlijā. Redzam, ka valodas jautājums vietās, kur 2x2 vēl nav bijis, ir aktuāls. Varbūt tev ir kāda ideja, kā 2x2 popularizēt tur, kur tas vēl nav noticis, bet ir latviešu jauniešu kopienas?

Ļoti gaidīju Austrāliju, jo tā ir vērtīga pieredze — tieši valodas aspekta ziņā. Varbūt tiešām semināriem daļēji jānoris angļu valodā? Atzīstu, ka vienubrīd biju skeptiska par Austrāliju, bet, iepazīstot Vandu Daukstu un Dārtu Apsīti [programmas vadītāju un semināra vadītāju] — cilvēkus, kam ir talants īstenot grūti realizējamus sapņus, — pilnīgi uzticējos viņām! 

Ir ieguldīts milzīgs darbs, lai nonāktu līdz Austrālijai, un būs interesanti vērot rezultātu. Vai starp Austrālijas jauniešiem radīsies sajūta, ka 2x2 ir fantastiska pieredze, kas jāatkārto? Vai būs jaunieši, kas jutīs vajadzību un motivāciju pilnveidot savu latviešu valodu? Vai būs tādi, kas no Austrālijas gribēs braukt uz 2x2 Latvijā? Redzēsim.

Kā jebkurā organizācijā — ir jāvērtē ieguldītais darbs pret rezultātu, paturot prātā, ka 2x2 pasākumu rīkošanā cilvēki iesaistās brīvprātīgi, bez atlīdzības. Kāds rezultāts būs pietiekams, lai attaisnotu tik lielu ieguldīto darbu?

Šis būs provokatīvs jautājums: bet kāpēc mēģināt saglabāt latvietību, ja reiz viss rit savu dabisko gaitu un nekas nav mūžīgs? Kāpēc mums vispār ir jāiegulda resursi 2x2, lai latvisko kodu koptu gan šeit, Latvijā, gan Brazīlijā un citviet?

Pirmā atbilde ir savtīga: manai dzīvei tas dod lielu vērtību. Domāju, ka tā ir arī citiem 2x2 dalībniekiem. Viņu dzīves ir labākas un laimīgākas, jo viņi ir bijuši 2x2. 

Tas ir sapņaini un ideālistiski, bet ticu, ka 2x2 sniedz vērtību latviešu tautai. Pasaule mainās, tautas izmirst, neviens nezina, kas būs pēc simts gadiem… Bet es mīlu latviešus un Latviju un redzu, ka 2x2 var palīdzēt mums pastāvēt. Man 2x2 ir devis pārliecību, ka ir jādara. Jo kas tad cits darīs, ja ne mēs paši?

Pērn sarunu festivālā Lampa rīkojām 2x2 diskusiju par nepieciešamību pēc kopienām pasaulē, kurā kļūstam arvien vientuļāki un pašpietiekamāki. Man personīgi 2x2 ir devis milzīgu kontaktu loku, gan tuvus draugus.

Jā! Dzīvojot ārpus Latvijas, 2x2 ir bijusi liela daļa no manas identitātes. Es zinu, kam es piederu un no kurienes nāku. 

Šogad Lampā rīkojām sarunu par to, vai dzīve Latvijā ir iespēja vai izaicinājums. Kā tev šķiet, kurš variants šobrīd dominē?

Ir abi, jo dzīve ir laba un grūta reizē. Reizēm priecīga, reizēm bēdīga — tas ir pilnīgi normāli. Vērojot, kā Latvijā sokas Ārim, redzu — ir iespējas, kas Amerikā nebūtu, bet ir arī izaicinājumi. 

Kā tu šobrīd jūties Amerikā?

Drusku nobijusies. Mani biedē tas, ka arvien vairāk valstīs pie teikšanas ir neprognozējami egoisti. Baidos, ka vēsture atkārtosies. Lai tas nenotiktu, svarīgi, ka cilvēki ir izglītoti. Ticu, ka daļa problēmu pasaulē nebūtu, ja pietiekami fokusētos uz izglītību. Izglītots cilvēks cenšas atrast kompromisu un saprašanos ar kādu, kam ir ļoti atšķirīgi uzskati, lai izvairītos no konfliktiem.  Tomēr esmu optimiste — ticu, ka galu galā labais uzvar ļauno. 

Arvien vairāk novērtēju demokrātiju un iespēju balsot. Pērn, kad bija Eiropas Parlamenta vēlēšanas, paziņas aicināja palīdzēt vēlēšanu iecirknī Ņujorkā. Cilvēki nāca un balsoja, un tas man no jauna lika novērtēt — ikdienas cilvēkam demokrātiskā valstī nav spēcīgāka ieroča par dalību vēlēšanās. 

Pēc maniem novērojumiem, 2x2 pulcējas daudz spējīgu, domājošu un darošu cilvēku. Kā tev šķiet — vai pasaulē, kas pilna ar populismu un bīstamu troksni, līderiem nevajadzētu kļūt skaļākiem?

Priecājos, ka šo piemini, jo tas ir viens aspekts, kurā 2x2 ir ļoti nozīmīga loma šodien. 

Tipisks 2x2 dalībnieks ir no Rīgas, kurš spēj atļauties pats segt dalību, bet esmu pārliecināta, ka ārpus galvaspilsētas ir daudz jauniešu ar lielu potenciālu, kas paši to neapzinās. Mums rodas arvien vairāk iespēju piešķirt stipendijas jauniešiem, kam nav rocības samaksāt dalības maksu. Mana cerība — 2x2 piesaistīt jauniešus no reģioniem, kas, iespējams, dalību noraksta maksas dēļ. Ļaut piedzīvot 2x2, lai viņi saprot savu vietu Latvijā un lomu tās nākotnē, sastop līdzīgi domājošos un iedvesmojas darīt. Aktivizējas, ieslēdz kritisko domāšanu, pārstāj būt pūļa cilvēki. 

Atminos, ka iepriekšējā padomes vadītāja Liene Dindone par 2x2 sacīja — viņas sapnis ir, lai Amerikā auguši latviešu jaunieši varētu piedzīvot Latviju. Kāds ir tavējais?

Man ir divi. Viens — palīdzēt jauniešiem Latvijā atklāt sevī latvietību un lomu valsts nākotnē. Sapratni — ja paši nedarīs, kas tad darīs.

Otrs saistīts ar Eiropā dzīvojošiem jauniešiem, kuru vecāki ir aizbraukuši no Latvijas pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Viņus salīdzinu ar 2x2 dibināšanas laika jauniešiem. Viņos līdzīgi kā jauniešos pirms sešdesmit gadiem latviskās dzirksts ir jāiešķiļ. Apzinos, ka šodienas bērni ir audzināti ar citādu attieksmi pret Latviju nekā trimdinieku bērni. Tai pat laikā ticu — Eiropā ir ļoti daudz jauniešu, kurus 2x2 var atklāt un otrādi. 

2x2 neoficiālā devīze ir “pulcēties, priecāties, precēties”. Vai laikā, kad latvieši piedzīvo iedzīvotāju skaita lejupslīdi, 2x2 varētu sekmēt arī demogrāfijas veicināšanu — pamudināt ārpus Latvijas augušos pārvākties, radīt augsni jaunām ģimenēm?

Jā! Domāju, ka no tiem latviešu jauniešiem, kas auguši ārpus Latvijas un pārcēlušies šurp, gandrīz visi ir bijuši 2x2. Visticamāk, seminārā Latvijā. Tas ir spēlējis lielu lomu, jo viņi jūt — te ir pazīstami cilvēki, var justies labi. 

Un nupat pāris, kas satikās seminārā Kanādā 2019. gadā, apprecējās. Viss notiek!