X

No guļavas līdz dvēselītei 2021. gada 4. septembris

No guļavas līdz dvēselītei

Šis nebūs stāsts par mēnessērdzību, kā arī neviens nebūs 2x2 semināra laikā smagi cietis. Šīs būs manas atmiņas par to, kā es piedzīvoju “Zelta zirga” improvizāciju.

Bija jau piektdiena, un mēs tik tikko ar Vides un nākotnes pilsētas ievirzes dalībniekiem atgriezāmies no vētrainas ekskursijas Talsos. Gandrīz nokavējām svētās pusdienas. Mans nabaga organisms īsti nepiekrita tādiem apstākļiem, tādēļ nolēmu paēst tikai zupu (vai cik tā bija pareiza un garšīga izvēle!). Lielākā daļa dalībnieku jau prom, mēs mierīgi ēdām. Te pienāca Mārcis ar lielu baltu lapu ar uzrakstu “Zelta zirgs”. “O”, es nodomāju, “atceros to no obligātās literatūras. Tīri laba Raiņa luga.” Paskatos, vēl tur arī rakstīts “improvizācija”. Es pie sevis 2 sekunžu laikā nodomāju, ka sen jau esmu gribējusi izmēģināt improvizācijas teātra mākslu un Laura gan jau zina, ko dara. Tūlīt Mārcim drusku piepūlētā balstiņā pasaku, lai mani pieraksta.

Re, kur jau Laura blakām stāv. Es pie viņas aizeju un prasu, vai nevaru pieteikties spēlēt Saulcerīti, esmu viltīgi izrēķinājusi, ka viņa pārsvarā tikai guļ. Bet Laura jau Saulcerīti atradusi un to es nedabūju – viņa izdomās man citu lomu. Nu nekā, būs man laikam vairāk jākustas. Labāk došos brīvajā stundā drusku atgūties no trakā Talsu brauciena, vēlāk būs projektā vieniem pašiem bez vadītāja jāizveido Vizuālās ievirzes mākslas darbam skaņdarbs, un kas lai zina, vai mums, neprofesionāļiem, tas vispār izdosies. Mums tīri labi sanāca.

Pēc tam bija tīri forši pasēdēt “spuldzēs” – tādās īsās ieskata sarunās – pie citu ieviržu un projektu vadītājiem, lai 10 minūtes paklausītos par katra viņa tēmu. (Tik daudz interesantu stāstu, un tik grūti bija izvelēties, pie kā lai iet.)

Nākamajā dienā uztraukums turpinājās. Visi it kā kaut kur skrien, šiverējas, mēģina vēl pabeigt savu ieviržu prezentācijas un projektu darbus. Tam visam pa vidu tiek gatavots “Zelta zirgs”. Pie manis bija arī jau pienākusi Laura un pasludinājusi, ka es būšot Dvēselīte.

Nu, es tiešām vairs tik sīki neatceros, kur tāda Dvēselīte bija Rainim lugā, bet uzticos profesionālam cilvēkam. Laura teica, lai pienāku kaut kad pie viņas apspriest lomu.

Mēģinu saprast, kurā brīdī. Brīvajā stundā vēl joprojām viss čum un mudž. Katrs kādā stūrī kaut ko gatavo. Tad Laura mūs visus sasauc uz otro stāvu saimes mājā. Dekorācija jau daļēji sagatavota, un visi ar nepacietību klausās, kā tad īsti taps šī “Zelta zirga” versija. Daudzas lomas jau sadalītas, 2x2 padome tēlos uz maiņām Balto tēvu, ziemas ainai ir vajadzīgas brīvprātīgās meitenes, kas tēlos Sniegpārsliņas. Kad tas noskaidrots, visiem pārējiem dalībniekiem piešķīra vara, sudraba vai zelta krāsas drēbju lomu. Skroderim būs drēbēm jāizgudro horeogrāfija uz trepēm. Daļa dalībnieku jau aiziet, paliek Sniegpārsliņas un mēģina ainu ar Antiņu un Melno Māti. (Izrādei tika sagatavoti interesanti specefekti!)

Dodos uz projektu. Daži dalībnieki kavējas vai nav, bet turpinām mēģināt un spēlēt. Mūsu ievirzes vadītājs arī naktī atgriezies no sava koncerta un noklausās mūsu vakardienas patstāvīgo darbu.

Cik jauki strādāt ar profesionālu mūziķi, kas, par spīti mūsu briesmīgajam ierakstam, tomēr saklausīja mūsu domu un melodiju. Vajagot tikai atrast labāku vietu, kur nolikt telefonu skaņu ierakstam. Super! Tad tas arī būtu noskaidrots. Beidzot arī atnāca mūsu projekta pēdējais dalībnieks – laikam arī piedalās “Zelta zirgā”.

Nu tad laižam, mēģinām nospēlēt muzikālo pavadījumu līdzīgi kā vakar, tikai, protams, labāk (tik, cik mēs spējām).

Ierakstām pirmo reizi – nu nav. Ierakstām otro reizi – ir labāk, bet vēēēl drusciņ varētu būt labāk. Mēģinām spēlēt trešo reizi – nu viss, kaut kā mūs mūza pameta. Labi, ka mums jau bija tas labais otrais ieraksts. Bijām apmierināti.

Kaut kā pat nepamanīju, ka šī ir pēdējā projekta diena… Un rīt vairs nebūs… Mēs tik ļoti aizrāvāmies, gan tie, kas māk spēlēt, gan tie, kas nupat kā uzdrošinājušies. Galvenais, lai tiekam galā ar mūsu projekta galamērķi.

Bet nav laika par to domāt, jo “Zelta zirgs” mūs sauc. Mēģinu tikt pie Lauras, bet pie viņas jau stāv rinda. Nu labi, pacietīgi gaidu. Tad aizeju drusku padzerties, gan jau, ka drīz būs arī mana kārta. Atnāku atpakaļ – vēl citi cilvēki stāv. Cerams, ka paspēšu ar režisori aprunāties, jo laiks skrien, bet es vēl joprojām nezinu, kas tā tāda Dvēselīte.

Par laimi, tiku pie savam 5 minūtēm. (Nabaga Laurai jāatceras katra cilvēka, kas pie viņas pienāk, loma, vieta un viss pārējais.)

Tātad – Dvēselīte, izrādās, ir Saulcerītes dvēselīte, kas atdalīta no gulošā ķermeņa un netiek atpakaļ. Nu tad gandrīz vai tomēr kļuvu par Saulcerīti… tikai citādā formā. Labi, saprotu puslīdz lomu. Mēģinājums kaut kad arī būšot, kad ieradīsies pēdējais Antiņš. “Pēdējais Antiņš?! Cik tad tādu tur ir!” es nodomāju. Esam otrajā stāvā, un tur es ieraugu vannu-zārku. Kā jau improvizācijā – ņem, ko atrod! Bet kur viņi tādu vannu atraduši? To vēl tagad nezinu.

Sākam runāt par Antiņa un manu saspēlēšanos, sākam mēģināt. Lauru iedvesmojis mans tērps Talantu/beztalantu vakarā, kur ar puišiem dejoju “Prūšu zemi”, tāpēc uz lomu man būs jānāk pilnā tautastērpā. Beidzot atnāk arī Saulcerīte. O! Super! Labāku Saulcerīti nevarētu iedomāties. Viņa savukārt apgalvo, ka nevarētu iedomāties labāku Dvēselīti. Nu tā mēs abas viena otru atradām.

Mēģinām vēl kādās 15 minūtes, mainot ainu vismaz kādas 5 reizes – mainījām secību, vietu utt. Laura, ka jau kārtīga režisore, ik pa brīdim saliek visu kā vajag. Es tikai klausos: “No šīs vietas, skatītājiem būs ekskluzīvs skats uz Saulcerīti, un no šejienes būs ekskluzīvs skats uz salveti…” Saulcerītei, sēžot vannā, apkārt palags, droši vien nozīmīgs aksesuārs. Saulcerīte ar Antiņu atkārto tekstu. “Saulcerīte!” sauc Antiņš, “Manu Salvetīt,” atbild Saulcerīte. Nu man tomēr jājautā: “A par kādu salveti ir runa?” Saulcerīte un Antiņš skatās uz mani un bola acis. “Kāda salvete?! Runa ir par SAULvedi.” Mēs visi smejamies līdz asarām. Cik svarīga tomēr dikcija! Ja jau vienreiz pateikts, tad vairāk nevaram pārtraukt smieties. Katru reizi dzirdam “Salveti”, nevis “Saulvedi”. Antiņam arī asaras līst. Mēs jau trijatā sākam improvizēt – pēc tam, kad Saulcerīte pamodusies un sauc “Manu Salvetīt!”, jau nodzisusi Dvēselīte padod Antiņam salveti, kas atbild: “Nē, mani sauc Saulvedis, bet te tev būs salvete.” Atkal smiekli un asaras. Beigās tomēr izlēmām palikt pie Raiņa versijas.

Nu, kā būs, tā būs, vakarā gan jau redzēsim gala rezultātu. Ir laiks vakariņām.

Ātri jo ātri paēdu, jo kāds teica, ka jau jābūt pilnā tērpā uz nākošo programmas daļu. Satiku arī dažas Sniegpārsliņas, kuram esot bijis papildus mēģinājums un man paziņoja par ainas maiņām – kad pieskarsies Melnā Māte, kas mūsu izrādes versijā ir puisi – jo tādu dredu un tāda melnuma tērpa nebija nevienai semināra meitenei, Sniegpārsliņas magnētiski vērsīsies uz viņas pusi.

Sākās ieviržu un projektu prezentācijas. Viss netika parādīts, jo dažas prezentācijas tika iekļautas “Zelta zirga” uzvedumā. “Oho! Tas tik būs interesanti!”

Noslēguma vakars sagriezās tādā virpulī, ka spēju vien pieminēt zibšņus, kuri uzplaiksnīja, apgaismoja mani un nodzisa, dodot vietu nākamajam. Kad vēl piedzīvošu tādas intensitātes vakaru, kā 2x2 “Bez robežām” semināra noslēguma vakars!

Karoga nolaišana – aizkustinoši. Preses konference ar kritiskās domāšanas ievirzi. Sākas “Zelta zirgs” – uzvedums notiek divos stāvos, iesaistīti visi dalībnieki un visi skatītāji, tā ka tā ir drīzāk performance-pieredzējums, nevis teātris. Sniegpārsliņu FAILS. Lugas Skroderis saka publikai-masu skata masai: “Ja tu nezini savu krāsu, tad tu esi varš!”

Neaizmirstams Zirga entuziasms (nu tā vēl nebija trakumsērga!) – lomā meitene, jogas adepte ar garām rokām un kājām, visu savu lomu eleganti nospēlēja uz koka kāpnēm četrrāpus. Pēkšņi ļoti daudz zelta – visi masu skatu dalībnieki grib būt Antiņa zelta drēbes. Meditācija ar psiholoģijas ievirzi un vietas ieņemšana – tas par to, kā man bija jānoslēpjas aiz Saulcerītes. Dvēselīte ļoti aktīvi virmo (kā jums likās, vai bija par daudz?). Saules dziesmai izsauc Rozīti – semināra vadītāju un emocionālāko koklētāju, bez viņas te nevarēs. Dvēselīte iepludina spēlē saules gaismu. Melnais Princis ir varenības kalngals. Atnāk karalis – oho! Dvēselīte nodziest, manas lomas beigas. Kamēr notiek beņķa dejas tautu dēlu izpildījumā, tikmēr es četrrāpus izlienu no vannas-zārka apakšas pie cilvēkiem.

Urrā, visiem patika! Visi apkampjas un priecājas, ka viss ir galā. Beigas.

Ieva Teikmane

 

 

Nodibinājumam 2x2 ir piešķirts sabiedriskā labuma statuss. Ja Tev ir iespēja atbalstīt semināru, būsim ļoti pateicīgi!