X

Atskats par 2x2 Ciešsaistē: Šeit un Tagad 2021. gada 16. maijs

Atskats par 2x2 Ciešsaistē: Šeit un Tagad

Biju dzirdējis par tādu 2x2 garu, bet kas tas ir - nezināju. Tagad zinu! Kaut tikāmies šos piecus vakarus digitāli, pasākuma laikā bijām ļoti cieši un spējām dibināt jaunas draudzības, iegūt daudz jaunas zināšanas un skatpunktus, kopā dziedājām, kā arī, protams, pārsmējāmies tā, ka nedēļu vēlāk joprojām sāpēja vaigi.


Viss interesantākās bija diskusijas "Latvieši 2.0" ievirzē, kurām patiesi nekad nebija gala. Vai vismaz šo galu ļoti negribējās piedzīvot. Pārrunājām tādas interesantas tēmas kā pilsonisko atbildību, patriotismu, pilsonības nozīmi u.c.


Pēc ieviržu smadzeņu treniņa vakara nīkšana bija tieši laikā. Uzskatu, ka pasēdēšana ir viss labākā fiziskā formātā, bet šī bija superīga alternatīva. Visa pasākuma laikā organizētāji iestarpināja ģeniālas aktivitātes, kas mūs visus saveda vienu otram vismaz 100 soļus tuvāk. Ko šādu vajadzētu pieredzēt ikkatram latviešu jaunietim, gan no diasporas, gan Latvijas.


Nobeigumā, kā jau Vanda Dauksta mums tik cītīgi mācijusi; uzliec savu labo roku uz kreisā pleca, kreiso roku uz labā pleca - apskauj sevi, jo šajā laikā esi to pelnījis!


(... Jau izdarīji? 2x2 Tevi vēro! Sūtu apskāvienus arī Tev - lai Tev izdevies šis gads!)

Ernests Barons, Norvēģija




Pārdomas... šķiet, pirmais, kas nāk prātā, ir tas, ka pasākums kopumā bija labāks nekā gaidīju - šaubījos par iespēju šādā formātā noķert 2x2 sajūtu, bet tas izdevās. Tā kā esmu bijusi uz divām nometnēm (2019. gadā Kanādā un Latgalē - paveicās būt abās), tad ir pieredze salīdzināšanai. Biju patīkami pārsteigta par iespēju noķert 2x2 sajūtu, katram sēžot pie sava ekrāna.


Un man personīgi tas bija pamatīgs emocionālais un garīgais lādiņš - šie pieci vakari un uzdevumi pa nedēļu uzpildīja manu emocionālo bāciņu, kas pēdējā gada laikā ir pamatīgi patukšota gan pandēmijas iespaidā (kaut arī liels plus un atvieglojums man ir bijis mazāka braukāšana), gan dažādu problēmu iespaidā (ar jaundibinātu uzņēmumu un tā radītā stresa ietekmi uz visu pārējo). Tad nu 2x2 Ciešsaiste nāca tieši laikā, lai pārslēgtos un atslēgtos, un pabūtu ar atvērtiem un draudzīgiem cilvēkiem.


Šis, šķiet, ir viens no 2x2 fenomeniem, ka tas piesaista atvērtus un domājošus jauniešus, dod iespēju apmainīties stāstiem un pieredzēm, un idejām. Tā kā pati esmu uzaugusi Latvijā, man ārzemju latviešu kopiena un saskare ar to caur 2x2 ir vesels jauns kosmoss, par kuru esmu pateicīga. Un šajā Ciešsaistē bija vēl viena iespēja pabūt ar fantastiskiem jauniešiem arī no vietām ārpus Latvijas. Šāda saskarsme labi ļauj novērtēt vides un kultūras ietekmi uz cilvēka domāšanu. Protams, 2x2 pieredze liek izkāpt no savas komforta zonas - kā kopumā introvertam cilvēkam daudzas jaunas iepazīšanās un būšana ar daļēji svešiem cilvēkiem ir izaicinājums, tomēr 2x2 ir ar savu auru, savu drošo vidi. Vēl joprojām atceros pirmo 2x2 pieredzi Kanādā, kas man emocionāli bija ļoti spēcīga un dažu labu personīgo satricinājumu fonā, bet pati nometne, tās gars, vadības loks, dalībnieki... tas viss to padarīja par ļoti baudāmu pieredzi.


Noteikti es raugos uz 2x2 Ciešsaistē savādāk nekā kāds, kuram tā bija pirmā saskare ar šo kopienu. Man tā bija iespēja satikt gan jau iepazītus cilvēkus no citām nometnēm, gan sastapt jaunus, gan arī ar nostaļģiju nodoties tik ļoti 2x2 rituāliem jeb tradīcijām, piemēram, diskusijas, nīkšana vai vakara dziesma.


Es pamanījos nomainīt ievirzi, jo biju pierakstījusies Garšu darbnīcā, bet pēc pirmā vakara ievirzē sapratu, kāda bija tās iecere un ka man šobrīd nav apstākļi, lai pilnvērtīgi tajā piedalīties (bet vismaz tiku pie lieliskas receptes un instrukcijas perfektai picai - paldies, Kasparam), tamdēļ lūdzu nomainīt ievirzi. Tad nokļuvu pie Ērika tradīciju ievirzē.


Ēriks mudināja mūs krāt stāstus. Bija dažādas diskusijas ievirzes laikā un bija arī mājasdarbi. Visas Ciešsaistes laikā mums bija jāizdomā, kura tautasdziesma asociējas ar sevi, kura raksturo sevi - tas bija katram savs stāsts. Tam klāt pievienoja kāda ģimenes locekļa stāstu saistībā ar šo tautasdziesmu. Tad vēl klāt nāca varoņa (un, protams, bija arī ievirzē diskusija, ko vispār nozīmē būt varonim un kas varoni padara par varoni) par šo dziesmu. Visbeidzot šim katra individuālajam stāstu krājumam pievienojās kāda 2x2nieka stāst par un ap izvelēto tautasdziesmu. Es izvēlējos "Tumša nakte, zaļa zāle", kas man vienmēr ir ļoti patikusi un mani uzrunājusi. Un šo mājasdarbu rezultātā uzzināju, ka arī manai vecmāmiņai šī ir sirdij tuva tautasdziesma, kā arī kādu blēņu stāstu no bērnības. Un tiku pamudināt padomāt arī dziļākā nozīmē par šo dziesmu. Un mums bija tas gods satikt arī Ilgu Reiznieci un Julgī Stalmi.


No kopīgajām aktivitātēm, šķiet, visvairāk pārsteidza erudīcijas vakars. Mārcis (kā noprotu, viņš izdomāja tehnisko risinājumu) ir pelnījis zelta medaļu par to, ka to varēja īstenot arī virtuāli - atrast veidu, kā mūs sadalīt mazākās grupiņās, lai varam savā starpā aprunāties par atbildēm, un kā tajā pašā laikā arī visas grupiņas varētu dzirdēt reizē jautājumus. Tehniski sarežģīti un tik daudz kas varēja noiet greizi, bet viss izdevās lieliski, un azarts tāds pats kā klātienē.


Un virtuāli pirmoreiz piedalījos talantu un beztalantu vakarā. Nometnēs klātienē tā īsti nebija ideju vai nebija drosmes piedalīties, taču virtuālais formāts deva iespēju padalīties ar manu hobiju daudzu gadu garumā, proti, jāšanu, ko - kaut vai praktisku apsvērumu dēļ - nav iespējams izdarīt nometnē klātienē. Uztraucos gan, vai citiem būs interesanti, taču vēlējos padalīties ar savu sirdslietu.


Piedalījos arī nīkšanā dažus vakarus. Virtuālajai nīkšanai plus ir tāds, ka tik liels troksnis apkārt, jo klātienē parasti dzied un dejo, mūzika skan, daudz cilvēku runā, taču virtuāli tas nav iespējams, jo tad neviens neko nedzirdētu. Vienu vakaru tāpat nopļāpājām, lēdz beigās pēdējie centāmies četros ekrānos uztaisīt sirsniņu (Līvim vajadzētu būt bildei). Savukārt citu vakaru runājos ar Vandu par 2x2 - dažādajiem formātiem, kaut ko iz vēstures, šo to par manu pieredzi, šo to par viņas pieredzi, arī par vadības skatpunktu un izaicinājumiem, par 2x2niekiem, latvietību, latviešiem Latvijā un ārzemēs utt. Sarunas ar ārzemēs dzīvojošajiem un arī uzaugušajiem latviešiem ir fascinējošas, jo domu gājiens un uztvere jūtami atšķiras no Latvijā uzauguša latvieša (lielu lomu noteikti spēlē jau pieminētā vide un kultūra apkārt). Un viņiem ir arī citi izaicinājumi un citi ieguvumi, un citi pārdzīvojumi un piedzīvojumi, tamdēļ šīs sarunas veidojas ārkārtīgi interesantas un vērtīgas. Un pēdējā nīkšanā spēlējam Codenames - tiku ievadīta virtuālo tiešsaistes spēļu pasaulē.


Lielākais ieguvums un vērtība 2x2 un šādiem pasākumiem ir cilvēki un viņu (mūsu) kopīgi radītā enerģija. Ļoti no svara ir vadības loka doties uzdevumi un izaicinājumi, piemēram, iepazīšanās spēles vai mini ātrās diskusijas nelielās grupiņās par kādu jautājumu - ļaujoties šim procesam, aizmirsti uztraukties par to, ko padomās citi, un izbaudi procesu. Pūles visu dalībnieku iesaistīšanā nometnes tapšanā - var jau izdomāt visu no A līdz Z, kas dalībniekiem jāizpilda, taču 2x2 ir daudz vietas dalībnieku iesaistei un nometnes / pasākuma līdzveidošanā, kas to padara aizraujošāku.


Es atļaušos nosaukt tās par divām pasaulēm - ārzemju latvieši un Latvijas latvieši. Šo divu pasauļu satikšanās ir, šķiet, lielākā 2x2 maģija neatkarīgi no norises vietas - klātienē vai tiešsaistē. Man personīgi 2x2 pavēra veselu jaunu pasauli, līdz tam diaspora bija kaut kas samērā abstrakts, bet tagad... tagad ir prieks un lepnums par šiem cilvēkiem visā pasaulē, kuri sevi saista ar latvietību - mēs esam tik dažādi, tomēr mums ir kāds kopīgs kodols. Tas arī palīdz būt empātiskākiem un mudina apsvērt dažādus viedokļus un dzīvesstāstus, kas Latvijā ļoti pietrūkst (kaut gan, šķiet, šobrīd visā pasaulē empātija un pieņemoša attieksme ir deficīts). 


Izstāstīt, kas ir 2x2, - tas nav iespējams. Neviens apraksts nevar ietvert to kopābūšanu un piederības sajūtu, un sajūtu, ka esi starp savējiem, pat ja pirmoreiz šie savējie ir sastapti. Pirms pirmā mana 2x2 piedzīvojuma es pat nenojautu, uz ko esmu parakstījusies - tas bija daudz, daudz labāk nekā man šķita. Man ir patiess prieks, ka dzīves ceļi ir aizveduši līdz 2x2 kopienai, un, liekot roku uz sirds, varu teikt - 2x2 ir piedzīvojums, ko reizi dzīvē noteikti vajag izbaudīt.


Bet uzlabojumi? Nekas pat baigi nenāk prātā. Vienā nīkšanā turpinājām tēmu par nometņu norises vietā, biežumu, ilgumu. Izskanēja viedoklis, ka it kā pārāk daudz ir nometnes gada griezumā un ka pēdējos gados ir liels fokuss uz Latviju (bieži ir Latvijā). Manuprāt, vēloties piesaistīt jaunu dalībniekus un dot vairāk cilvēkiem iespēju piedalīties, 2-3 lielās nometnes gadā ir ok. Protams, gribas jau tikt uz visām, bet 2-3 nometņu gadījumā ir jāizvēlas, kuru tad apmeklēt, bet, manuprāt, tas pat ir labi, jo tas palielina izredzes arī iepazīties ar vēl jauniem cilvēkiem un tik pie jauniem iespaidiem un stāstiem. Vietu ziņā vismaz vienai nometnei gadā jābūt Latvijā un vismaz vienai ārpus. Arī Ciešsaite ir pierādījusi sevi kā lielisku pasākumu, turklāt tādu, kurā var piedalīties arī tādi cilvēki, kuriem kādu iemeslu dēļ nebūtu iespējams tikt uz nometni klātienē. Vēl Ciešsaistē man radās iespaids, ka nedaudz ir apdalīti latvieši Austrālijā, Āzijā - tajā pasaules daļā, jo Eiropā ar laikiem nebija problēmu, arī Amerikā bija cilvēcīgas rīta stundas, bet, piemēram, Kaija Austrālijā cēlās 1.00, lai pieslēgtos Ciešsaistei (viņā vienkārši ir man zināms piemērs).


Kopumā man tā bija pozitīva pieredze un esmu priecīga, ka izbrīvēju laiku, jo - kā jau minēju - pamatīgi uzpildīju savu emocionālo bāciņu.


Gunta Žagare, Latvija

Nodibinājumam 2x2 ir piešķirts sabiedriskā labuma statuss. Ja Tev ir iespēja atbalstīt semināru, būsim ļoti pateicīgi!