X

Dalībnieces Līvas pārdomas pēc 2x2 nometnes 2016. gada 18. jūlijs

Dalībnieces Līvas pārdomas pēc 2x2 nometnes

Esmu tikko ieradusies atpakaļ mājās no 2x2 semināra, un nezinu, ko domāt, ko darīt. Braucot tramvajā uz Mežaparku, es klausījos mūziku savā telefonā, un sāka skanēt kora dziesma “Dod dieviņi”. Nevarēju slēpt savas asaras no pārējiem tramvaja pasažieriem. Kad bija laiks izkāpt no tramvaja un iet mājās, manas asaras kļuva par skaļu, nesmuku raudāšanu.

2x2 ietekmē visus dalībniekus neizsakāmi daudzos veidos; tas mums iedod iespēju veidot jaunas draudzības, dalīties domās par Latviju un pasauli, un protams, baudīt mūsu latvietību. Bet ko 2x2 mums atstāja, kad seminārs beidzās? Vai 2x2 ir viena nedēļa pavadīta paradīzē, vai kaut kas vēl? Vai 2x2 mainīs manu vasaru vai manu mūžu? Ārpus brīnišķīgiem jauniem draugiem, 2x2 mani atsāj ar domām - ar dziļām domām, kuras es pate pilnīgi nevaru saprast. Būdama latviete no Kanādas, latvietība ir svarīgākā lieta manā dzīvē. Tā ir visskaistākā lieta manā dzīvē. Bet tā ir arī visgrūtākā lieta manā dzīvē un vissāpīgākā lieta manā dzīvē. Man sāp, jo mani vecvecāki bija spiesti atsāt šo zemi. Man sāp, jo latvieši ir cietuši tik daudz. Man arī sāp, jo es pate nezinu ko darīt. Es jūtu lielu pienākumu pret Latviju, latviešu kultūru un arī sevi. Bet dzīve nav vienkārša; nav viegli pamest mājas Kanādā, pamest jau sākto izglītību un kanādiešu draugus. Latvijā dzīve ir reizē tik pazīstama un tik sveša. Ja otrais pasaules karš nebūtu izpostījis manas ģimenes dzīvi Latvijā, es šeit būtu dzimusi. Es arī būtu galīgi cits cilvēks, ar citām pieredzēm un citām pasaules saprašanām.

Es raudāju tramvajā, jo nezināju, ko domāt. Nezināju, kā turpināt šo latvietības ceļu. Vai es to turpināšu dzīvojot Kanādā, apciemojot šo apburamo zemi ik pa dažiem gadiem, un nekad nesaucot Latviju par savām īstām mājām? Vai mani bērni dzims Kanādā? Vai Kanādas latviešu sabiedrība spēs pastāvēt līdz tam laikam? Tagad, kad esmu sākusi savu izglītības ceļu, es jūtos it kā dzīves ritenis ir sācis griezties, un nezinu, kad man būs iespēja nonākt Latvijā. Tā doma mani tā sabaida, bet zinu, ka neesmu vienīgā, kas šādi jūtas. Šobrīd, sēžot pie datora, esmu nolēmusi tās bailes pārvērst par iedvesmu. Es nezinu, kur mans latvietības ceļš mani vedīs. Es nezinu, ja man kādreiz būs lemts dzīvot Latvijā. Bet es zinu, ka es varu darīt visu iespējamo, lai vairotu latvietību. Lai iemācītu cilvēkiem tautas dziesmu brīnumus, tautas deju lepnumu un folkloras svētumu. Latvija ir mūsu zeme, un tā ir tik īpaša. Tā ir dārga un tā ir pirkta ar asinīm. Tās asinis nebūs par veltu, jo es zinu, ka katrs 2x2 dalībnieks ir spējīgs mainīt pasauli. Viņš ir spējīgs iedvesmot latviešus būt brīvākiem, atvērtākiem un lepnākiem.

Kā Latvijas jauniešu paaudzei, mums ir pienākums latviešu sabiedrībai gan Latvijā, gan ārzemēs. Ņemsim 2x2 līdzi savā sirdī katru dienu. Barosim to 2x2 dzirkstelīti līdz tam, ka tā kļūst par liesmu, kas nevar izdegt. Latvijas nākotne ir mūsu rokās un man nav šaubu, ka 2x2 jaunieši būs tās nākotnes veidotāji. Paldies visiem par 2x2 draudzībām, pārrunām un gaisotni. Mēs ikkatrs esam 2x2, Latvija un nākotne.

Līva Zemīte
Nodibinājumam 2x2 ir piešķirts sabiedriskā labuma statuss. Ja Tev ir iespēja atbalstīt semināru, būsim ļoti pateicīgi!